دلائل النبوة
اللغة اللاتفية
latviešu valoda

Norādes uz pravietību un Pravietības zīmes
Svētais Korāns

Jahja ibn Aksam stāstīja: “Kad Al-Mamūns bija emīrs, viņam bija diskusiju padome. Tajā dienā kopā ar cilvēkiem ienāca ebrejs, kurš bija labi ģērbies, izskatīgs un ar patīkamu aromātu.

Viņš runāja un labi izteicās.

Kad padome beidzās, Al-Mamūns viņu uzaicināja un jautāja:
— Vai tu esi izraēlietis ( ebrejs)?
— Jā, — viņš atbildēja.
Tad Al-Mamūns sacīja:
— Pieņem islāmu, un es tev došu labumu un godu, — viņš solīja labumu, ja viņš pieņemtu islāmu.

Ebrejs atbildēja:
— Nē, es palikšu pie savas reliģijas un senču ticības.

Pēc gada tas pats ebrejs ieradās kā musulmanis. Viņš runāja par islāma jurisprudenci un hadīsiem, izteikdamies ļoti labi. Kad padome beidzās, Al-Mamūns viņu uzaicināja un jautāja:
— Vai tu neesi tas pats cilvēks, kurš bija šeit pagājušajā gadā?
— Jā, es esmu, — viņš atbildēja.
— Kas lika tev pieņemt islāmu?

Ebrejs teica:
— Klausies un saki: “Allāhu Akbar!” Kad es aizgāju no tavām diskusijām, es nolēmu pārbaudīt šīs reliģijas. Tā kā es labi rakstu, es uzrakstīju trīs Toras kopijas, pievienoju un izmainīju tajās tekstu, un nogādāju tās sinagogā. Tās tika no manis nopirktas, neizpētot un nepārbaudot.

Tad es uzrakstīju trīs kopijas no Evaņģēlija, arī tajās pievienojot un mainot tekstu, un nogādāju tās baznīcā. Tās arī tika nopirktas, neizpētot un nepārbaudot.

Tad es uzrakstīju trīs Korāna kopijas, pievienoju un izmainīju tekstu, un nogādāju tās rakstnieku tirgū. Taču viņi teica: “Mēs tās nepieņemsim, kamēr neizlasīsim un nepārbaudīsim.” Viņi atklāja kļūdas, pievienojumus un izmaiņas, sadedzināja manus rakstus un gandrīz nogalināja mani.

Tad es sapratu, ka šī ir grāmata, kuru Allāhs pats ir pasargājis. Tā es kļuvu par musulmani.”